Dziedinošais ķeizars
Kad mūsu trešajai meitiņai bija 2.5 gadiņi, un
auglība vēl nebija atjaunojusies, baroju mazo ar krūti, Dievs ļoti spēcīgi
runāja par ceturto. Tobrīd finansiālie apstākļi mums bija ļoti sarežģīti, vīram
bija arī veselības problēmas, ceturtais bērniņš – tas likās neprāts, bet Dievs
runāja spēcīgi. Un tiklīdz mēs atvērāmies bērniņam, atvērās arī klēpis un
atjaunojās auglība un bērniņš pie mums atnāca! Aptuveni 8. grūtniecības nedēļā
sēžot dīvānā blakus vīram, mazliet iemigu, un dzirdēju balsi – Tu gaidi dēlu Rafaelu.
Tā bija dīvaina sajūta, neizsakāmas gaviles bija mūsos ar vīru, kad viņam to
pastāstīju. Rafaels nozīmē – Dievs dziedina. Tas bija liels ticības
pārbaudījums, ik pa laikam zagās šaubas – vai tas tiešām ir no Dieva, varbūt
tās man kādas halucinācijas, vai kas tamlīdzīgs. Kad aptuveni septītajā
grūtniecības mēnesī USG ieraudzījām pusiīti, tā bija neaprakstāma sajūta, Dievs
tiešām runāja. Grūtniecības laikā mums arī sakārtojās finansiālie apstākļi,
tikām pie lielākas dzīvesvietas, lielākas mašīnas, tas bija neticami
brīnumaini.
Es ļoti vēlējos dabiskas dzemdības. Pirmā
dzemdību pieredze bija ļoti traumatiska, es toreiz pat nepieļāvu tādu domu, ka
man nāksies taisīt ķeizaru, bet pēc 16 stundu ilgām, sāpīgām kontrakcijām, kad
dzemdes kakliņš nevērās, sākās stimulēšana, augļūdens pārduršana, kas
rezultējās ar ķeizargriezienu. Ar otro bērniņu mana toreizējā daktere Rīgā mani
nosūtīja uz plānoto ķeizaru, jo esot pārāk plāna rētas vieta. Kad bērniņš piedzima
ķeizargrieziena operācijā, bija emocionāli sāpīgi uzzināt, ka viņa vēl nebija nobriedus,
viņa bija tik maziņa, smalciņa, viņa vēl nebija gatava nākt. Un daktere, kas mani
operēja bija nesaprašanā, kāpēc man vajadzēja plānoto ķeizaru, ja rēta ir tik
laba. Es bija sagrauta, vīlusies, jo izrādījās, ka es mierīgi varēju mēģināt dzemdēt.
Kad pieteicās trešais bērniņš, man bija
pilnīgi skaidrs, ka dzemdēšu dabiski, būšu uzmanīga ar ārsta slēdzieniem un
ieteikumiem, mēģināšu dzemdēt pati. Ļoti tam gatavojos, gāju uz grūtniecības
kursiem, vingrošanu, visu grūtniecības laiku lūdzu, lasīju grāmatas par
dabiskām dzemdībām, liecības par dzemdībām pēc ķeizara. Tad pienāca laiks – 40
nedēļa, viss smuki, bērniņš ar galvu uz leju, bija kārtīgas treniņkontrakcijas,
bet īstās kontrakcijas nebija, dzemdes kakliņš ciets. Mums atļāva gaidīt vēl
trīs dienas, pēc tam sazvanījos ar Stradiņu slimnīcas dzemdību nodaļas galveno
ārsti, viņa teica, ka var gaidīt vēl 7 dienas. Mums izdevās pierunāt Siguldas
slimnīcas ārsti vēl pagaidīt. 10 dienas pagāja, bijām spiesti doties uz
slimnīcu. Tajā naktī pirms došanās uz slimnīcu skaisti iesākās kontrakcijas,
tās bija arī ritmiskas un regulāras vairākas stundas. Es tik ļoti izbaudīju
kopā ar vīru un vecmāti to, ka bērninš ir ceļā,sagaidīju īstās kontrakcijas,
kopā ar vīru tās izstaigājām pa naksnīgo Siguldu, tas bija tik īpaši. Likās, ka
jūtu kā bērniņš gatavojas nākt, kā mēs sadarbojamies kontrakciju laikā. Uz rīta
pusi kontrakcijas apstājās, dzemdes kakliņš joprojām bija ciets, atvērums
nebija, devāmies uz slimnīcu. Viss noritēja labi, meitiņa piedzima vesela un
atšķirībā no iepriekšējām reizēm, mums lieliski un ātri izdevās vienai otru
emocionāli sajust un arī krūtsbarošana notika ļoti labi un veiksmīgi!
Ceturto grūtniecību ļoti izbaudīju, bet arī
ļoti iespringu uz dabiskām dzemdībām. Ļoti gatavojos. Arī viss tas pats stāsts,
kas ar trešo bērniņu, bet daudz intensīvāk lūdzu, gāju dvēseles dziedināšanu un
meklēju vainas tam, kāpēc nevaru piedzemdēt dabiski. Un lūdzu un ticēju, un
noskaņojos uz dabiskām dzemdībām. Es jautāju Dievam, lai uzrāda man iemeslu,
kāpēc nevaru dzmedēt dabiski, atbildē saņēmu mudinājumu slavēt. Un tā visu
grūtniecības laiku Dievs vēlējās, lai slavēju. Es nesapratu īsti kāpēc. Es biju
noskaņojusies uz pieaugšanu ticībā, un viskautko tādu, uz nopietnu darbu ar
sevi, bet Dievs mani visu laiku mudināja neiespringt, būt mierā un vienkārši
slavēt un baudīt. Neklausīju.
Pienāca 40 nedēļa, atkal nekas nenotika.
Šoreiz vispār nekas. Kontrakcijas bija ļoti knapas, retas un nekas neliecināja
par dzemdību tuvošanos, izņemot tas, ka mazulītis bija ar galviņu uz leju. Man
bija sarunātas divas vecmātes dzemdībām, un viņas abas mani saprata un ļoti
atbalstīja. Arī ginekoloģe. Bet kad pienāca 40 nedēļas 3 diena, ginekoloģe
teica, ka viņai kā profesionālei ir mani jāsūta uz operāciju, ka nevaru vairs
ilgāk gaidīt, jo nekas arī neliecina par dzemdību tuvošanos, bet piebilda, ka
tas ir viņas profesionālais ieteikums, bet lēmums ir mūsu ar vīru.
Viena no vecmātēm arī mudināja tomēr doties uz
operāciju, jo nekas neliecināja par dzemdību tuvošanos, dzemdes kakliņš bija ciets.
Otra vecmāte, kas bija ar mani līdzās arī trešā bērniņa gaidīšanā, pieņēma manu
lēmumu, tomēr ieteica labāk klausīt ārsti. Bija ceturtdienas vakars, un mums ar
vīru bija jāizlemj ko darīt, jo ārste un viena no vecmātēm uzstāja uz
operāciju, otra vecmāte atbalstīja, bet arī ieteica operāciju, bet man bija
svarīgi, lai būtu kāds pie kā varētu braukt klausīties tonīšus, apzinājos, ka
kaut kāds risks ir, un pastiprināti jāseko līdzi mazuļa pašsajūtai. Es
negribēju, ka ar vīru paliekam vieni bez atbalsta. Vīrs jau sāka vairāk
sliekties uz operāciju, centās maigi mani pierunāt, bet neuzstāja. Nolēmām
gaidīt līdz pirmdienai, tomēr sestdienas rītā saņēmu sms no otras vecmātes, ka
man labāk doties šodien uz operāciju. Tad pēc brītiņa saņēmu ziņu no kādas māsas
Kristū, tā bija pārsūtīta sms, kas bija sūtīta kādā lūgšanu ķēdē no kāda
mācītāja, kuram bija paredzēta operācija, un tajā bija teikts, ka Dievs ir
klātesošs arī operācijā, un ka iet uz operāciju nenozīmē to, ka neuzticamies
Dievam, Dievs darbojas arī caur ārstiem.
Protams, ka tajā brīdī kaut kas manī ieskanējās, sapratu, ka Dievs runā uz
mani, bet vīram tas bija skaidrs un nepārprotams signāls, ka jābrauc. Man bija
jāpieņem kā ir, lai gan bija ļoti smagi, viss acumirklī sabruka, visi mani
izsapņotie sapņi par dabiskām dzemdībām, par to kā piedzīvosim to visi kopā,
par to kā viņš nāks Pasaulē tā, kā Dievs to ir iekārtojis, to, kā mēs kopīgi
piedzīvosim to burvīgo piedzimšanas mirkli. Es sajutos kā nekam nederīga
sieviete, kā pilnīga zaudētāja, es sapratu, ka nekad mūžā vairs nepiedzīvošu
īstas dzemdības. Man nebija spēka braukt uz slimnīcu, es protams nepretojos un
sapratu, ka jābrauc, bet jutos nožēlojami. Un otrs mans šoks bija, kad
uzzināju, ka nevarēšu dzemdēt ne Siguldā, ne Ogrē, bet jābrauc uz Rīgu, uz
Stradiņiem. Man bija tik ļoti bail.
Vīram bija jāpaspēj aizvest meitas uz viņām
svarīgu koncertu un pēc tam viņas jāaizved pie omes, un paveicās, ka turpat
netālu bija atbraukusi vecmāte un viņa piedāvājās mani aizvest uz slimnīcu.
Slimnīcā mūs sagaidīja ļoti laipns personāls, apskatē neviens man nepārmeta,
bet visi bija ļoti atbalstoši un teica, ja vismaz kāds process būtu sācies, tad
jau skatītos un vēl dienu pagaidītu ārstu uzraudzībā. Bet tā kā nekas nebija
sācies, man ieteica operāciju. Es lūdzu pagaidīt, kad atbrauks vīrs, nolikām
laiku uz plkst 18:00. Mani ieveda palātā, kurā bija grūtniece, kurai bija jau
liels dzemdes atvērums un bija jādodas uz dzemdību zāli, viņai otrs bērniņš,
dabiskas dzemdības, gaidīja vīru, stāstīja cik laimīga un priecīga. Viņa
aizgāja un es paliku viena, man bija pusstunda līdz operācijai, man bija
jāuzvelk tas briesmīgais halāts, jutos kā gatavojoties uz nokaušanu. Jutos
nožēlojami. Bet paldies Dievam, ka man bija šis laiks vienai, ka nebija ne
vīrs, neviens, Dievs tā bija sakārtojis, un arī to, ka satiku to sievieti, kuras
teiktais mani vēl vairāk izprovocēja, un es varēju izraudāt un izkliegt visu
savu sāpi, biju viena palātā. Man tas bija tik vajadzīgi. Es izraudāju un
izkliedzu, un palaidu to visu, un īsi pirms došanās uz operāciju, biju pilnīgi
tukša, manī nebija nekas, ne protests, ne bailes, ne skumjas, es visu biju
palaidusi vaļā. Man jau personāls nāca pakaļ, bet vīrs vēl nebija ieradies,
māsiņas tik nojokoja, tētis kavē dēliņa nākšanu pasaulē. Bet personāls bija laipns
un pacietīgi gaidīja. Vīrs ieradās nedaudz pēc 18:00 un visi gājām uz
operāciju. Manī vairs nebija nekas, biju visu atlaidusi. Personāls un vīrs kaut
ko jokoja, es smaidīju, neko nedzirdēju un nesapratu, bet jutu ļoti pozitīvu
gaisotni. Iegājām zālē, tur skanēja 80.gadu popmūzika, visi bija priecīgi, kā
pirms ballītes, arī manī kaut kāds prieciņš sāka iezagties. Bija visādi
pozitīvi joki, ļoti neparasti labas sajūtas mani sāka pārņemt, tāda kā svētku
noskaņa. Un liels bija pārsteigums, ka personāls teica, ka vīrs var palikt pie
manis, un vīrs piekrita. Mani sašpricēja, bet tas bija tik mīļi, viena māsiņa
mani maigi paijāja, runājās, jokojās, otra tikmēr sašpricēja un salika katetras.
Operācija sākās, māsiņa bija man vienā pusē,
glaudīja un maigi kaut ko stāstīja, vīrs otrā pusē mani glaudīja un mierināja
ar savu klātbūtni. Zinu, ka viņam tas galīgi nebija viegli. Kad operācija bija
sākusies, man sāka sāpēt, cietos, bet sāpes pastirpinājās, teicu, ka ļoti sāp,
man sāka laist iekšā pilno anestēziju. Es pamazām sāku atslēgties, tad pēkšņi
es sadzirdēju bērniņa balsi, un visa zāļu iedarbība pazuda, es atžirgu, kļuvu
pilnīgi skaidra. Mazulīti uzlika man uz krūtīm, pēc tam iedeva vīram, un tad
visi kopā devāmies uz istabiņu. Ejot ārā no operāciju zāles, operējošā daktere
teica: gaidīsim jūs uz piekto. Vīrs pēc tam stāstīja, ka tas bija tik īpaši,
tas mātes spēks manī, kad acis jau kļuva stiklainas un pēkšņi, sadzirdot mazuļa
balsi, pilnībā atžirgu. Arī viņam tas viss piedzīvotais bija dziedinoši.
Pēc operācijas es vairs tā arī neaizmigu līdz
plkst. 5 rītā. Tas bija tik jauki un mīļi, ka mūs nāca apciemot personāls,
apjautāties, kā jūtamies, un katrs pateica kādu mīļu komplimentu, kā mēs kā
balodīši, tik jauki un mīlīgi. Es biju neizsakāmi laimīga un jutos tik labi,
vislabāk no visām dzemdību reizēm, bija mierīga, laimīga un jutos ļoti mīlēta.
Mazulītis mierīgi čučēja, ik pa laikam uzēda un atkal čucēja. Pie mums atnāca
arī operējošā daktere un teica mums: man vajadzēja jums pēc ceturtā ķeizara
piedāvāt nosiet olvadus, bet es jums negribu to piedāvāt, es jūs priecāšos
redzēt uz piekto ķeizaru. Tas bija tik aizkustinoši. Dievs caur viņu runāja uz
manu mātišķumu, ka es neesmu nekam nederīga, pat ja Viņš nerunātu tā, Viņš citā
veidā man apliecinātu, ka ar mani viss kārtībā. Viņš radīja apstākļus, lai es
izraudātos, lai es paliktu viena ar sevi un Viņu, Viņš ļoti gribēja darīt savu
darbu pie manis, lai es saņemtu dziedināšanu, un Viņam tas izdevās. Es piedzīvoju
brīnišķīgas dzemdības, tikpat skaistas kā biju iztēlojusies, varbūt nedaudz
savādākas. Bet skaistas un īpašas. Man bija sajūta, ka operāciju zālē bija
eņģeli, bija Debesu gaisma un spožums, bija svētki Debesīs un virs zemes. Tā es
jutos, īpaša svētlaime.
Kad atbraucām mājās, Dievs turpināja savu
darbu, jo viss vēl nebija izdziedināts. Mana rēta. Man veidojās sabiezējumi
nedaudz, kas it kā normāli, bet mani tas satrauca. Rakstīju dakerei, viņa
teica, lai nobildēju. Pirmo reizi pēc četriem ķeizariem man nācās paskatīties
uz savu rētu. Visus šos gadus es no tā izvairījos, es neskatījos, nepieskāros,
man riebās. Tagad man bija jāpaskatās savam riebumam acīs. Un tas no manis
prasīja daudz. Dievs mani veda tam cauri, es izraudāju, izsāpēju, arī ar vīru
izrunāju, jo viņš redzēja, kas ar mani notiek. Es zināju, ka viņu galīgi
neuztrauc mana rēta, viņš nekad tai nav pievērsis uzmanību, bet man bija tik
svarīgi, ka viņš to apliecina. Viņš teica, ka to rētu vispār redzēt nevar, un
ka viņš nekad pat nav domājis par to. Viņam svarīga esmu es, un rēta, tā ir
piemiņa no dzemdībām. Tā Dievs mani izveda cauri šai sāpei, es spēju ielūkoties
tai acīs, izrunāt, izraudāt un palaist. Un būt brīvai!
Ja man kāds toreiz būtu teicis, ka piedzīvošu
dziedinošu ķeizaru, es droši vien apvainotos, jo par ķeizaru vispār neko
negribēju dzirdēt, bet Dievam nav robežu, Viņš visu var vērst par labu!
Elīnas liecība
ES VIŅU SAGAIDĪJU!
Gandrīz katrai meitenei ir sapnis – vienu dienu es satikšu savu princi, savu īsto, ar kuru apprecēšos un dzīvošu laimīgi līdz mūža galam. Bet arvien grūtāk paliek šo sapni uzturēt dzīvu, ja paliek jau pāri 25 gadiem, bet joprojām neesi viņu satikusi, bet no visām pusēm ir spiediens būt attiecībās. Vienalga kādās, bet būt attiecībās, pēc iespējas ātrāk ar kādu pārgulēt, jo tas it kā pierāda, ka esi kaut kas. Mūsdienu sabiedrības spiediens ir liels, bet ir iespējams tam pretoties, ieraugot savu vērtību.
Tā kā esmu kristiete, biju nolēmusi sekot Dieva ieliktiem standartiem attiecībās – intimitāte tikai pēc kāzām. Šo lēmumu es pieņēmu savos 18 gados. Paldies Dievam par Viņa žēlastību, ka nebiju pazaudējusi savu nevainību līdz tam. Es gaidīju savu cilvēku, ar kuru veidot ģimeni. Nebija viegli gaidīt jau iepriekš minētā mūsdienu pasaules spiediena dēļ, kā arī, ja jāgaida pārāk ilgi…
Kad gadi sāka iet pāri 20, man bija sapnis, ka apprecēšos līdz 25 gadiem. Kad man palika 25, sapratu, ka šis mans sapnis nepiepildīsies.
Ko darīt tālāk? Tā vietā, lai pārmestu Dievam, kur ir tas cilvēks (kaut arī līdzīgi jautājumi tika Dievam uzdoti), es izlēmu Viņam vienkārši uzticēties. Un jo vairāk es ieraudzīju, cik Dievs ir labs, jo vieglāk kļuva gaidīt, jo man, kā Dieva bērnam, ir svarīgi Viņa standarti un plāni manai dzīvei, un zinu, ka Dievs bija paredzējis ko pavisam īpašu. Tāda bija (joprojām ir) mana pārliecība.
Bet, laikam ejot, nāca virsū dažādas šaubas par pašvērtību… Jo arī gadi nepalika uz vietas. Domāju – kas man vainas? Ik pa laikam uzradās iespējas veidot nopietnas attiecības, bet ja jutu, ka nav priekš manis, tad tālāk par vienu vai diviem randiņiem negāju (randiņš manā gadījumā – nekas vairāk par vienkārši parunāšanos divatā). Kad pienāca mani 30, jau biju daudzas cīņas pati ar sevi izcīnījusi un sapratusi, ka Dievs zina labāk, kas, kurā laikā un kurš man ir vajadzīgs.
Savos 32 gados piedzīvoju sevī pilnīgu brīvību, saprotot, ka spēju būt laimīga arī bez tās saucamās otrās pusītes. Es vēlējos ģimeni, bet tajā pat laikā biju mierā ar sevi, savu dzīvi. Vienu vārdu sakot – arī šajā sfērā sāku izbaudīt savu `singl` stāvokli. Neviens cits nepiepildīs mūsu sirdi, kā vien Dievs, un to arī baudīju. Un paldies Dievam, kurš spēj darīt mūsos izmaiņas, ja vien ļaujam un uzticamies Viņam.
Un tad tas notika – savos 33 gados (apmēram pus gadu pēc piedzīvotās brīvības šajā jomā) es satiku VIŅU! Vīrieti, kuram biju gatava Dieva un cilvēku priekšā teikt “Jā” uz mūžu, ko arī izdarījām tajā pašā gadā (divus mēnešus pirms manas 34. dzimšanas dienas). Tieši ar viņu bija mans pirmais skūpsts (starp citu, tikai pēc saderināšanās), un seksuālās attiecības uzsākām tikai mūsu kāzu naktī, kā Dievs to arī ir paredzējis, lai varētu svētīt laulību. Jo tā ir derības slēgšana starp vīrieti un sievieti uz mūžu – kaut kas tik ļoti intīms, ko nav vērts sabojāt ar kādu garāmgājēju jaunības gados, kad plosās hormoni un prāts gandrīz nemaz nav pieslēgts (lai gan tajā vecumā neviens tā nedomā par sevi). 🙂
Gribu iedrošināt katru meiteni, sievieti (arī puišus) GAIDĪT ar seksuālām attiecībām līdz kāzām. Pat ja nevainība ir pazaudēta, nekad nav par vēlu sākt sevi cienīt un GAIDĪT! Kā reklāmās dzirdēts – JO TU ESI TĀ VĒRTA! Un tu tiešām esi! Tu esi tā vērta, lai tevi gaidītu.
Šī brīnumainā mirkļa dēļ, ko Dievs paredzējis, savienojoties vienā miesā (ģimenē) vīrietim un sievietei, ir vērts brīžam paciest izsmieklu, nievas no citiem par tavu lēmumu. Diemžēl bieži vien cilvēki to saprot tikai pēc tam, kad viss jau ir sabojāts. Ir vērts paciest daudz ko, lai sagaidītu no Dieva. Un es viņu sagaidīju! Es varu vien teikt paldies Dievam par Viņa žēlastību gaidīšanas laikā.
Esmu pateicīga Dievam par Viņa žēlastības dāvanu. Un es zinu, ka Dievam ir brīnišķīgs plāns PRIEKŠ šīs laulības un CAUR šo laulību.
Protams, cik viegls vai grūts būs šis jaunais dzīves ceļš, ko sauc par laulību, kurā šobrīd esmu tikai nepilnus trīs mēnešus (īsts zīdainis ), ir atkarīgs lielā mērā no mums abiem, bet mēs zinām, kur meklēt spēku un iedrošinājumu, kad tas mums būs vajadzīgs – pie ģimenes autora – Dieva. Un Viņš palīdzēs, kā līdz šim man dzīvē ir palīdzējis.
GAIDĪT nav muļķīgi, GAIDĪT ir drosmīgi. Esi tā/tas, kas gaida!
Patīk šis teiciens: “Nav problēma atrast kādu, ar ko pārgulēt, mūsdienu problēma ir atrast kādu, kurš ir gatavs gaidīt!”
Ļoti līdzīgs (iespējams labāk uzrakstīts) 🙂 ir Rebecca St.James (kristīgā mūziķe) stāsts, kuru var izlasīt tālāk minētajā linkā: http://priekavests.lv
Kristīnes liecība
Gribu uzrakstīt par savu garīgo pieredzi un, iespējams, pabrīdināt kādu, kas šobrīd iet tādu pašu meklējumu ceļu. Vēl pirms gada šeit šēroju visādus garīgos maldus, man tagad ir jākompensē viss, ko šēroju ar to, ko beidzot atradu un ieguvu mieru. Kā arī ir godīgi pateikt par īsto Dievu, kas man palīdz un kārto visas lietas brīnumainā veidā.
Mana liecība:
Visu dzīvi es meklēju atbildes uz daudziem man neskaidriem dzīves jautājumiem, un, tas mani pa solītim veda visādos virzienos – psihologi, joga, meditācijas, mandalas, ezotērika, reinkarnācija, eņģeļi, enerģētiskās masāžas, gaišreģi. Gāju no prakses uz praksi cerībā, ka, varbūt, beidzot katra nākamā palīdzēs, iedos risinājumu un iekšējo mieru.
Man nebija skaidrības, kur meklēt, tādēļ biju nolēmusi vadīties pēc mīlestības, kas ir skaistākais, kas var būt, domāju, ka tā nekļūdīšos.
Daudzas no šīm ir New Age prakses, kas sludina gaismu, mīlestību, labos garus un eņģeļus padomdevējus (elkdievība-grēks). Sāku praktizēt afirmācijas un meditāciju. Noticēju, ka mūsu domas veido nākotni.
New Age prakses arī runā par kādu dievu, bet viņam nav noteikumu, tas piedod visu un tam nav nekādas lomas.
Ļoti centos, bet ar savām domām nekādu gaišu nākotni man neizdevās radīt, slīku veselības problēmās, lielā nemierā un bailēs.
Tā es maldījos, līdz kāda no garīgajām skolotājām padalījās ar savu pieredzi par Jēzu Kristu, pēc kuras viņa pilnībā atteicās no visa, ko iepriekš mācīja.
Es noticēju, sāku lūgt Dievu un Jēzu Kristu, bet nezināju, kā pieķerties Dievam, kā dzīvot pēc viņa noteikumiem, tādēļ sanāca daudz kļūdīties. Tajā gadā (2017.g.) arī notika vissmagākās lietas.
Paliku pavisam viena ar kaudzi problēmām, neviena blakus, kas palīdzētu vairs nebija, un gada beigās jau ļoti intensīvi un regulāri lūdzu Dievu pēc palīdzības. Tā bija mana vienīgā cerība, emocionāli arī bija tik grūti, ka nevarēju izturēt.
Pēc Dieva žēlastības jaunajā gadā piedzīvoju personīgo atklāsmi par to, ka Dievs tiešām ir. Man atvērās acis un grāmata-Bībele, kas līdz tam likās nenormāli garlaicīga, sāka kļūt saprotama.
Dievs – pasaules radītājs – ir taisnības Dievs, tādēļ ir noteikumi, kuri jāievēro, tie mūs vienlaicīgi arī pasargā. Lielākoties no sevis pašiem, jo mūsu grēki mūs noārda no iekšpuses. Mums taču visiem ir zināms, ka nogalināt nedrīkst, tas ir viens no diezgan loģiskiem Dieva noteikumiem/baušļiem, ko jāievēro.
Dievs mūs tiešām bezgalīgi mīl, ko nenoliedz arī citas mācības. Tik ļoti mīl, ka ļāva nomirt savam vienīgajam dēlam-Jēzum, par visiem mūsu grēkiem.
Sapratu ka mums kā maizi ir jāēd – jālasa Dieva Vārds, lai tas var mūs pasargāt, lai neuzķeramies maldu mācībām un nevadamies pēc savām iekārēm, kas var mūs pazudināt. Dieva Vārds man palīdz attīrīt sevi no meliem, kuriem ticēju un salikt visu pa plauktiņiem savā galvā.
Gunas liecība
Mūsu stāsts sākās pagājušajā gadā, kad pamodos no sapņa, kurā vecmāte man paziņo,ka Jānis ir piedzimis.Tas bija skaists sapnis, jo dzemdības sapnī bija ātras un vieglas. No tās dienas mana vidējā meitiņa man katru dienu nāca klāt un teica, ka man puncī esot bebis.
Pēc dažām nedēļām tas apstiprinājās, un man bija skaidrs, ka sapnis bija no Dieva. Viņš vēlas mums dāvāt zēnu un viņa vārds ir Jānis.
Grūtniecībai turpinoties, sākām domāt, kur dzemdēsim. Mans vīrs jau ar pirmo bērnu bija sapņojis par mājdzemdībām, un ar ceturto bērniņu es piekritu šai domai, ja tāda ir Dieva griba. Sākās lūgšanas par šo domu dzemdēt mājās. Brīžiem šī doma biedēja, jo apstākļi nebija piemēroti mājdzemdībām un vecmātei jāmēro pie mums tāls ceļš, vairāk kā 200km. Mūsu mājās norisinājās kapitālais remonts un ūdens mājās nebija, tāpat nezinājām vai pietiks visam finanses, gan remontam, gan dzemdībām. Dievam lūdzot teicu, lai iedod man rakstu vietu par mājdzemdībām, ja šis piedzīvojums ir piemērots mums. Es saņēmu savā sirdī rakstu vietu no 1.Tesal.5:24 (Jūsu aicinātājs ir uzticams.Viņš būs arī darītājs.) Ar šo rakstu vietu es dzīvoju un skaļi sev teicu visu atlikušo laiku. Man nešaubīgi bija skaidrs, ka, neskatoties uz apstākļiem, Dievs par visu parūpēsies pat, ja tas izskatās neiespējami. Sāka notikt pārdabiskas lietas – remontdarbi notika neparasti ātri. Tas bija acīmredzami, ka Dievs par visu gādā, bet šaubas arī ik pa laikam bija klāt – ,vai vajag dzemdēt mājās, par to vēl maksāt, kur liksim tajā brīdī savas mazās trīs meitiņas, vai varēšu pēc dzemdībām normāli atpūsties utt.
Bet šīm visām domām es pretī liku Vārdu, ko Dievs man deva, un nesatricināmais Dieva Vārds satricina mūsu domas.
Tad pienāca dzemdību laiks. Vecmāte Ilze atbrauca pie mums, jo likās, ka tūlīt, tīlīt viss notiks. Bet tā pagāja divas dienas, kuras pavadījām kopā lūdzot Dievu un runājot par mājdzemdībām. Tās bija ļoti skaistas dienas, ka es brīžiem aizmirsu, ka tā ir mana vecmāte, kas pieņems dzemdības.Bet dzemdības tā arī nesākās, tāpēc kopīgi nolēmām,ka vecmāte dosies mājās. Tajā naktī plkst. 2:00 pamodos no asām sāpēm vēderā un ar apjukumu,kas notiek, bet pasaucu vīru un liku zvanīt vecmātei, lai brauc atpakaļ, jo zinu, ka ceļā jāpavada trīs stundas. Sāku lūgt Dievu,lai Dievs pats vada dzemdības, dod mieru un spēku. Kontrakcijas bija ļoti sāpīgas un viss noritēja ātrā tempā, bet man bija pilnīgs miers un es skaidri sirdī sapratu, kas un kā ir jādara. Bērni otrajā stāvā gulēja saldā ciešā miegā,vīrs bija blakus un paklausīja maniem norādījumiem, kad jāielej baseinā ūdens, un starplaikos sazinājās ar vecmāti. Piecos no rīta gaismai austot, siltā dzemdību baseiniņā piedzima mūsu puisītis Jānis, manam mīļajam vīram uz rokām.Tas bija tik skaisti, tik mierīgi, likās visi eņģeļi gavilē.Tā bija mūsu pirmā satikšanās – Dieva dāvāts mirklis tikai priekš mums……………un tad jau arī ieradās vecmāte Ilze un palīdzēja piedzimt placentai.
Tas bija pilnīgais un pārdabīgais Dieva plāns – dzemdības bez plīsumiem, bez asiņošanas, bērniņam un man viss bija kārtībā. Es biju atmetusi savas bailes, nepārliecinātību par sevi kā dzemdētāju, atmetusi bailes par apstākļiem, es biju brīva no iepriekšējās pieredzes un vienkārši biju tik dabiska…….
Šīs bija īpašas un visskaistākās no visām manām dzemdībām, pēc kurām es ļoti mainījos – kļūstot sievišķīgāka, pārliecinātāka un piepildīta ar Dieva uzmanību un klātbūtni.
Paldies Dievam par klīniku “Ģimenes sirds”, par katru darbinieku, par lūgšanām un atbalstu jau no bērniņa ieņemšanas.
Tas nav cilvēku darbs,bet Dieva darbs caur cilvēkiem!
Vinetas liecība
Paļaujieties uz To Kungu vienumēr, jo Dievs Tas Kungs jums ir mūžīga klints! (Jes. 26:4 )
… Kad mēs satikāmies ar vīru, bijām vairāk kā droši, ka mums būs ģimene, kuras bagātība un svētība būs bērnu smiekli. Esam droši, ja Dievs ir ko paredzējis, tad tas notiks, – atliek paļauties un uzticēties! Kad gaidītais brīnums nepieteicās, devāmies pie ārsta, kas pēc dažādām ginekoloģiskām izmeklēšanām paziņoja, ka mūsu ģimenei tas diez vai būs. Ceļā uz šo svētību stājās ginekoloģiskas operācijas, kas šo sapni centās salauzt. Sirds ilgojās, bet tajā bija cerība. Es devos no viena, otra, trešā ārsta, kas cits citu apstiprināja. Šķita, ka arvien vairāk salūstu… tas sāpēja sirdī… Bet tad spēkā, ko spēj dot vien Dievs, ar vīru nepadevāmies un meklējām vēl, līdz satikām dakteri Rotbergu, kura kā ārsts spēja dāvāt mieru, un emocionālu stiprinājumu brīdī, kad bija tik grūti. Konsultēja, izmeklēja un individuāli iedziļinājās mūsu situācijā. Jau pēc pāris mēnešiem mūsu brīnums bija ceļā pie mums! Skaistā, dabīgā un svētītā grūtniecībā.
Tā nu šodien mūsu ģimeni rotā pilnīgi veselīga, skaista bērniņa smiekli. Un, lai arī kādi šķēršļi ceļā nāktu un censtos mūs izšaubīt, mēs esam droši, ka mūsu ģimene būs bagāta ar bērniem un to smiekliem!
Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. (Mat. 7:7)
Esam Dievam pateicīgi par ceļu, ko ejam, un šo ārsti, kuru esam satikuši – tik zinošu un atsaucīgu!