Elīnas liecība

ES VIŅU SAGAIDĪJU!

Gandrīz katrai meitenei ir sapnis – vienu dienu es satikšu savu princi, savu īsto, ar kuru apprecēšos un dzīvošu laimīgi līdz mūža galam. Bet arvien grūtāk paliek šo sapni uzturēt dzīvu, ja paliek jau pāri 25 gadiem, bet joprojām neesi viņu satikusi, bet no visām pusēm ir spiediens būt attiecībās. Vienalga kādās, bet būt attiecībās, pēc iespējas ātrāk ar kādu pārgulēt, jo tas it kā pierāda, ka esi kaut kas. Mūsdienu sabiedrības spiediens ir liels, bet ir iespējams tam pretoties, ieraugot savu vērtību.
Tā kā esmu kristiete, biju nolēmusi sekot Dieva ieliktiem standartiem attiecībās – intimitāte tikai pēc kāzām. Šo lēmumu es pieņēmu savos 18 gados. Paldies Dievam par Viņa žēlastību, ka nebiju pazaudējusi savu nevainību līdz tam. Es gaidīju savu cilvēku, ar kuru veidot ģimeni. Nebija viegli gaidīt jau iepriekš minētā mūsdienu pasaules spiediena dēļ, kā arī, ja jāgaida pārāk ilgi…
Kad gadi sāka iet pāri 20, man bija sapnis, ka apprecēšos līdz 25 gadiem. Kad man palika 25, sapratu, ka šis mans sapnis nepiepildīsies.
Ko darīt tālāk? Tā vietā, lai pārmestu Dievam, kur ir tas cilvēks (kaut arī līdzīgi jautājumi tika Dievam uzdoti), es izlēmu Viņam vienkārši uzticēties. Un jo vairāk es ieraudzīju, cik Dievs ir labs, jo vieglāk kļuva gaidīt, jo man, kā Dieva bērnam, ir svarīgi Viņa standarti un plāni manai dzīvei, un zinu, ka Dievs bija paredzējis ko pavisam īpašu. Tāda bija (joprojām ir) mana pārliecība. 
Bet, laikam ejot, nāca virsū dažādas šaubas par pašvērtību… Jo arī gadi nepalika uz vietas. Domāju – kas man vainas? Ik pa laikam uzradās iespējas veidot nopietnas attiecības, bet ja jutu, ka nav priekš manis, tad tālāk par vienu vai diviem randiņiem negāju (randiņš manā gadījumā – nekas vairāk par vienkārši parunāšanos divatā). Kad pienāca mani 30, jau biju daudzas cīņas pati ar sevi izcīnījusi un sapratusi, ka Dievs zina labāk, kas, kurā laikā un kurš man ir vajadzīgs. 
Savos 32 gados piedzīvoju sevī pilnīgu brīvību, saprotot, ka spēju būt laimīga arī bez tās saucamās otrās pusītes. Es vēlējos ģimeni, bet tajā pat laikā biju mierā ar sevi, savu dzīvi. Vienu vārdu sakot – arī šajā sfērā sāku izbaudīt savu `singl` stāvokli. Neviens cits nepiepildīs mūsu sirdi, kā vien Dievs, un to arī baudīju. Un paldies Dievam, kurš spēj darīt mūsos izmaiņas, ja vien ļaujam un uzticamies Viņam.
Un tad tas notika – savos 33 gados (apmēram pus gadu pēc piedzīvotās brīvības šajā jomā) es satiku VIŅU!  Vīrieti, kuram biju gatava Dieva un cilvēku priekšā teikt “Jā” uz mūžu, ko arī izdarījām tajā pašā gadā (divus mēnešus pirms manas 34. dzimšanas dienas). Tieši ar viņu bija mans pirmais skūpsts (starp citu, tikai pēc saderināšanās), un seksuālās attiecības uzsākām tikai mūsu kāzu naktī, kā Dievs to arī ir paredzējis, lai varētu svētīt laulību. Jo tā ir derības slēgšana starp vīrieti un sievieti uz mūžu – kaut kas tik ļoti intīms, ko nav vērts sabojāt ar kādu garāmgājēju jaunības gados, kad plosās hormoni un prāts gandrīz nemaz nav pieslēgts (lai gan tajā vecumā neviens tā nedomā par sevi). 
Gribu iedrošināt katru meiteni, sievieti (arī puišus) GAIDĪT ar seksuālām attiecībām līdz kāzām. Pat ja nevainība ir pazaudēta, nekad nav par vēlu sākt sevi cienīt un GAIDĪT! Kā reklāmās dzirdēts – JO TU ESI TĀ VĒRTA! Un tu tiešām esi! Tu esi tā vērta, lai tevi gaidītu.
Šī brīnumainā mirkļa dēļ, ko Dievs paredzējis, savienojoties vienā miesā (ģimenē) vīrietim un sievietei, ir vērts brīžam paciest izsmieklu, nievas no citiem par tavu lēmumu. Diemžēl bieži vien cilvēki to saprot tikai pēc tam, kad viss jau ir sabojāts. Ir vērts paciest daudz ko, lai sagaidītu no Dieva. Un es viņu sagaidīju! Es varu vien teikt paldies Dievam par Viņa žēlastību gaidīšanas laikā.
Esmu pateicīga Dievam par Viņa žēlastības dāvanu. Un es zinu, ka Dievam ir brīnišķīgs plāns PRIEKŠ šīs laulības un CAUR šo laulību.
Protams, cik viegls vai grūts būs šis jaunais dzīves ceļš, ko sauc par laulību, kurā šobrīd esmu tikai nepilnus trīs mēnešus (īsts zīdainis  ), ir atkarīgs lielā mērā no mums abiem, bet mēs zinām, kur meklēt spēku un iedrošinājumu, kad tas mums būs vajadzīgs – pie ģimenes autora – Dieva. Un Viņš palīdzēs, kā līdz šim man dzīvē ir palīdzējis.
GAIDĪT nav muļķīgi, GAIDĪT ir drosmīgi. Esi tā/tas, kas gaida!
Patīk šis teiciens: “Nav problēma atrast kādu, ar ko pārgulēt, mūsdienu problēma ir atrast kādu, kurš ir gatavs gaidīt!”
Ļoti līdzīgs (iespējams labāk uzrakstīts)  ir Rebecca St.James (kristīgā mūziķe) stāsts, kuru var izlasīt tālāk minētajā linkā: http://priekavests.lv

Kristīnes liecība

Gribu uzrakstīt par savu garīgo pieredzi un, iespējams, pabrīdināt kādu, kas šobrīd iet tādu pašu meklējumu ceļu. Vēl pirms gada šeit šēroju visādus garīgos maldus, man tagad ir jākompensē viss, ko šēroju ar to, ko beidzot atradu un ieguvu mieru. Kā arī ir godīgi pateikt par īsto Dievu, kas man palīdz un kārto visas lietas brīnumainā veidā. 


Mana liecība:
Visu dzīvi es meklēju atbildes uz daudziem man neskaidriem dzīves jautājumiem, un, tas mani pa solītim veda visādos virzienos – psihologi, joga, meditācijas, mandalas, ezotērika, reinkarnācija, eņģeļi, enerģētiskās masāžas, gaišreģi. Gāju no prakses uz praksi cerībā, ka, varbūt, beidzot katra nākamā palīdzēs, iedos risinājumu un iekšējo mieru.
Man nebija skaidrības, kur meklēt, tādēļ biju nolēmusi vadīties pēc mīlestības, kas ir skaistākais, kas var būt, domāju, ka tā nekļūdīšos. 
Daudzas no šīm ir New Age prakses, kas sludina gaismu, mīlestību, labos garus un eņģeļus padomdevējus (elkdievība-grēks). Sāku praktizēt afirmācijas un meditāciju. Noticēju, ka mūsu domas veido nākotni. 
New Age prakses arī runā par Dievu, bet viņam nav noteikumu, tas piedod visu un tam nav nekādas lomas. 
Ļoti centos, bet ar savām domām nekādu gaišu nākotni man neizdevās radīt, slīku veselības problēmās, lielā nemierā un bailēs.
Tā es maldījos, līdz kāda no garīgajām skolotājām padalījās ar savu pieredzi par Jēzu Kristu, pēc kuras viņa pilnībā atteicās no visa, ko iepriekš mācīja.

Es noticēju, sāku lūgt Dievu un Jēzu Kristu, bet nezināju, kā pieķerties Dievam, kā dzīvot pēc viņa noteikumiem, tādēļ sanāca daudz kļūdīties. Tajā gadā (2017.g.) arī notika vissmagākās lietas.

Paliku pavisam viena ar kaudzi problēmām, neviena blakus, kas palīdzētu vairs nebija, un gada beigās jau ļoti intensīvi un regulāri lūdzu Dievu pēc palīdzības. Tā bija mana vienīgā cerība, emocionāli arī bija tik grūti, ka nevarēju izturēt. 
Pēc Dieva žēlastības jaunajā gadā piedzīvoju personīgo atklāsmi par to, ka Dievs tiešām ir. Man atvērās acis un grāmata-Bībele, kas līdz tam likās nenormāli garlaicīga, sāka kļūt saprotama.

Dievs – pasaules radītājs – ir taisnības Dievs, tādēļ ir noteikumi, kuri jāievēro, tie mūs vienlaicīgi arī pasargā. Lielākoties no sevis pašiem, jo mūsu grēki mūs noārda no iekšpuses. Mums taču visiem ir zināms, ka nogalināt nedrīkst, tas ir viens no diezgan loģiskiem Dieva noteikumiem/baušļiem, ko jāievēro.

Dievs mūs tiešām bezgalīgi mīl, ko nenoliedz arī citas mācības. Tik ļoti mīl, ka ļāva nomirt savam vienīgajam dēlam-Jēzum, par visiem mūsu grēkiem.

Sapratu ka mums kā maizi ir jāēd – jālasa Dieva Vārds, lai tas var mūs pasargāt, lai neuzķeramies maldu mācībām un nevadamies pēc savām iekārēm, kas var mūs pazudināt. Dieva Vārds man palīdz attīrīt sevi no meliem, kuriem ticēju un salikt visu pa plauktiņiem savā galvā.

Gunas liecība

Mūsu stāsts sākās pagājušajā gadā, kad pamodos no sapņa, kurā vecmāte man paziņo,ka Jānis ir piedzimis.Tas bija skaists sapnis, jo dzemdības sapnī bija ātras un vieglas. No tās dienas mana vidējā meitiņa man katru dienu nāca klāt un teica, ka man puncī esot bebis.
Pēc dažām nedēļām tas apstiprinājās, un man bija skaidrs, ka sapnis bija no Dieva. Viņš vēlas mums dāvāt zēnu un viņa vārds ir Jānis.
Grūtniecībai turpinoties, sākām domāt, kur dzemdēsim. Mans vīrs jau ar pirmo bērnu bija sapņojis par mājdzemdībām, un ar ceturto bērniņu es piekritu šai domai, ja tāda ir Dieva griba. Sākās lūgšanas par šo domu dzemdēt mājās. Brīžiem šī doma biedēja, jo apstākļi nebija piemēroti mājdzemdībām un vecmātei jāmēro pie mums tāls ceļš, vairāk kā 200km. Mūsu mājās norisinājās kapitālais remonts un ūdens mājās nebija, tāpat nezinājām vai pietiks visam finanses, gan remontam, gan dzemdībām. Dievam lūdzot teicu, lai iedod man rakstu vietu par mājdzemdībām, ja šis piedzīvojums ir piemērots mums. Es saņēmu savā sirdī rakstu vietu no 1.Tesal.5:24 (Jūsu aicinātājs ir uzticams.Viņš būs arī darītājs.) Ar šo rakstu vietu es dzīvoju un skaļi sev teicu visu atlikušo laiku. Man nešaubīgi bija skaidrs, ka, neskatoties uz apstākļiem, Dievs par visu parūpēsies pat, ja tas izskatās neiespējami. Sāka notikt pārdabiskas lietas – remontdarbi notika neparasti ātri. Tas bija acīmredzami, ka Dievs par visu gādā, bet  šaubas arī ik pa laikam bija klāt – ,vai vajag dzemdēt mājās, par to vēl maksāt, kur liksim tajā brīdī savas mazās trīs meitiņas, vai varēšu pēc dzemdībām normāli atpūsties utt.

Bet šīm visām domām es pretī liku Vārdu, ko Dievs man deva, un nesatricināmais Dieva Vārds satricina mūsu domas.


Tad pienāca dzemdību laiks. Vecmāte Ilze atbrauca pie mums, jo likās, ka tūlīt, tīlīt viss notiks. Bet tā pagāja divas dienas, kuras pavadījām kopā lūdzot Dievu un runājot par mājdzemdībām. Tās bija ļoti skaistas dienas, ka es brīžiem aizmirsu, ka tā ir mana vecmāte, kas pieņems dzemdības.Bet dzemdības tā arī nesākās, tāpēc kopīgi nolēmām,ka vecmāte dosies mājās. Tajā naktī plkst. 2:00 pamodos no asām sāpēm vēderā un ar apjukumu,kas notiek, bet pasaucu vīru un liku zvanīt vecmātei, lai brauc atpakaļ, jo zinu, ka ceļā jāpavada trīs stundas. Sāku lūgt Dievu,lai Dievs pats vada dzemdības, dod mieru un spēku. Kontrakcijas bija ļoti sāpīgas un viss noritēja ātrā tempā, bet man bija pilnīgs miers un es skaidri sirdī sapratu, kas un kā ir jādara. Bērni otrajā stāvā gulēja saldā ciešā miegā,vīrs bija blakus un paklausīja maniem norādījumiem, kad jāielej baseinā ūdens, un starplaikos sazinājās ar vecmāti. Piecos no rīta gaismai austot, siltā dzemdību baseiniņā piedzima mūsu puisītis Jānis, manam mīļajam vīram uz rokām.Tas bija tik skaisti, tik mierīgi, likās visi eņģeļi gavilē.Tā bija mūsu pirmā satikšanās – Dieva dāvāts  mirklis tikai priekš mums……………un tad jau arī ieradās vecmāte Ilze un palīdzēja piedzimt placentai.

Tas bija pilnīgais un pārdabīgais Dieva plāns –  dzemdības bez plīsumiem, bez asiņošanas, bērniņam un man viss bija kārtībā. Es biju atmetusi savas bailes, nepārliecinātību par sevi kā dzemdētāju, atmetusi bailes par apstākļiem, es biju brīva no iepriekšējās pieredzes un vienkārši biju tik dabiska…….

Šīs bija īpašas un visskaistākās no visām manām dzemdībām, pēc kurām es ļoti mainījos  – kļūstot sievišķīgāka, pārliecinātāka un piepildīta ar Dieva uzmanību un klātbūtni.

Paldies Dievam par klīniku “Ģimenes sirds”, par katru darbinieku, par lūgšanām un atbalstu jau no bērniņa ieņemšanas.

Tas nav cilvēku darbs,bet Dieva darbs caur cilvēkiem!

Vinetas liecība

Paļaujieties uz To Kungu vienumēr, jo Dievs Tas Kungs jums ir mūžīga klints! (Jes. 26:4 )


… Kad mēs satikāmies ar vīru, bijām vairāk kā droši, ka mums būs ģimene, kuras bagātība un svētība būs bērnu smiekli. Esam droši, ja Dievs ir ko paredzējis, tad tas notiks, – atliek paļauties un uzticēties! Kad gaidītais brīnums nepieteicās, devāmies pie ārsta, kas pēc dažādām ginekoloģiskām izmeklēšanām paziņoja, ka mūsu ģimenei tas diez vai būs. Ceļā uz šo svētību stājās ginekoloģiskas operācijas, kas šo sapni centās salauzt. Sirds ilgojās, bet tajā bija cerība. Es devos no viena, otra, trešā ārsta, kas cits citu apstiprināja. Šķita, ka arvien vairāk salūstu… tas sāpēja sirdī… Bet tad spēkā, ko spēj dot vien Dievs, ar vīru nepadevāmies un meklējām vēl, līdz satikām dakteri Rotbergu, kura kā ārsts spēja dāvāt mieru, un emocionālu stiprinājumu brīdī, kad bija tik grūti. Konsultēja, izmeklēja un individuāli iedziļinājās mūsu situācijā. Jau pēc pāris mēnešiem mūsu brīnums bija ceļā pie mums! Skaistā, dabīgā un svētītā grūtniecībā.

Tā nu šodien mūsu ģimeni rotā pilnīgi veselīga, skaista bērniņa smiekli. Un, lai arī kādi šķēršļi ceļā nāktu un censtos mūs izšaubīt, mēs esam droši, ka mūsu ģimene būs bagāta ar bērniem un to smiekliem!

Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. (Mat. 7:7)


Esam Dievam pateicīgi par ceļu, ko ejam, un šo ārsti, kuru esam satikuši – tik zinošu un atsaucīgu!